1989.gada 23.augusta „Baltijas ceļā” kopā devāmies četri cilvēki- es, mana draudzene Dace, mans brālēns Raimonds un viņa tētis Juris Krasnais, kurš arī bija iniciators dalībai šajā akcijā.
Vairs pat detalizēti neatceros, kā mēs vienojāmies par šo kopā braukšanu un dalību akcijā, bet zinu, ka to organizēja Juris.
Diemžēl arhīvā mums nav bildes, kurā būtu pats Juris, jo viņš bija tas, kas mūs nofotografēja, bet viņa paša bildes ar dalību akcijā nav.
Atceros, ka mēs ar draudzeni no Jēkabpils atbraucām līdz Salaspilij (kur dzīvoja brālēna ģimene) un tālāk, jau kopā ar brālēnu un viņa tēti, kurš mūs veda ar mašīnu, devāmies uz Baltijas ceļu. Mēs stāvējām uz Bauskas šosejas, netālu no Ķekavas.
Sajūta, kad mēs visi nostājāmies uz ceļa vidus, bija ļoti savāda, bija klusums un tāda neaprakstāma sajūta, kā aizturētu elpu, ka Tu esi kaut kā milzīgi liela maza daļiņa. Ka nezini, kas notiks. Tāds piepildīts klusums un domas, kas būs. Tas bija tik neaizmirstami, īpaši, tik spēcīgi. Spēks klusumā, rokas spiedienā un pleca sajūtā. Spēks vienotībā. Apjausma, ka mēs stāvam plecu pie pleca trijās Baltijas valstīs bija fantastiska. Ne no kā nav bail. Pārliecība-mēs esam un būsim vienoti un brīvi! Kad gājām jau prom, no daudzām mašīnām skanēja patriotiskās dziesmas… „ Atmostas Baltija” …
Paldies mana brālēna tētim, kurš diemžēl jau ir mūžībā, bet savā dzīvē viņš vienmēr bija Latvijas patriots. Paldies, ka viņš mūs, jauniešus, aizveda uz " Baltijas ceļu", ļaujot piedzīvot vienu no neaizmirstamākajiem notikumiem mūsu dzīvē. Fotogrāfijas var izbalēt, bet tās atmiņas, saviļņojums un emocijas-nekad. Saules mūžu Latvijai!❤️