Apburtā princese. Sievietes ikdiena ar narkolepsiju

"Ir dienas, kad esmu ļoti bēdīga un raudādama zvanu mammai. Es neko citu nevēlos darīt, kā vienīgi gulēt," tā stāsta jauna sieviete vārdā Anabella.

17 gadu vecumā viņai diagnosticēja narkolepsiju. Tas ir miega slimības veids, kad cilvēkam pārāk bieži uznāk miegs dienas laikā, pat ja nakts laikā slimnieks ir kārtīgi izgulējies.  Anabella stāsta, ka ar narkolepsiju saslimušie pastāvīgi jūtas tā, it kā nebūtu gulējuši 48 stundas, pēc kurām ir jādodas uz darbu.

"Ja pirms četriem gadiem man kāds pateiktu, ka man vajadzēs gulēt astoņas reizes dienā un es nespēšu normāli paēst brokastis, pusdienas vai vakariņas, - es domātu, ka dzīvei nav jēgas," stāsta jaunā sieviete.

Anabella atzīst, ka narkolepsija ir izmainījusi viņas dzīvi. Vakaros jaunā sieviete neiet ārpus mājas izklaidēties ar vienaudžiem. Kad draugi viņu aicina doties ārā, meitene kļūst nervoza, jo viņai ir bail, ka aizmigs nepazīstamā vietā. Narkolepsija ietekmē ne tikai brīvo laiku, bet arī karjeras izvēli. Meitene studēja interjera dizainu, taču slimības dēļ nespēja pabeigt universitāti. Anabellai ir bijušas grūtības izveidot veiksmīgas attiecības, jo otrā pusīte nespēja sadzīvot ar diagnozi. 

Šobrīd sieviete jūtas laimīga, jo ir atradusi mīlestību - Maikelu. 

"Es satiku Anabellu slēpošanas kūrortā 2014. gadā. Tajā vakarā mēs devāmies ēst picu kopā ar lielu cilvēku grupu," stāsta puisis. 

Nākamajā dienā Maikels viņu sastapa slēpošanas kūrorta bārā. Viņš meitenei jautāja: "Cik piedzērusies tu biji iepriekšējā naktī? Tu visu laiku gulēji."

Jaunais vīrietis stāsta, ka tagad jau laicīgi pamana, kad meitene kļūst miegaina. Sarunās Anabella parasti enerģiski piedalās, taču nākamajā brīdī viņa šķiet "pazudusi" un pēkšņi sāk sarunu par pilnīgi jaunu tēmu.

Jaunā sieviete stāsta, ka sports viņai sniedz dzīvesprieku, tādēļ tam pievērsusies nopietni un tagad strādā sporta zālē par personīgo treneri. Uzreiz pēc nodarbības Anabella nebrauc uz mājām, bet gan guļ sporta zālē līdz brīdim, kad jūtas atpūtusies. Viņa stāsta, ka kolēģi zina par viņas slimību un atpūtas brīžos Anabellu netraucē.

Anabellas mamma par meitu uztraucas, jo viņa bieži vien stāsta par halucinācijām - jaunā sieviete savā guļamistabā redz dažādus rēgus. Meitenes mamma priecājas par Anabellas attiecībām ar Maikelu, jo viņš ikdienā ir liels palīgs.

Arī pati Anabella novērtē apkārtesošo cilvēku gādību: "Es nebūtu sasniegusi to, ko tagad, bez mammas un Maikela palīdzības."